Es ilgi klusēju un gāju tikai tāpēc, ka ‘tā vajag’, līdz kādā vakarā pie klāta galda sapratu, ka viss, man pietiek
Dzīve pēc piecdesmit gadu sliekšņa pārkāpšanas sāk ritēt citādā tempā. Tas ir laiks, kad mēs neviļus sākam pārvērtēt ne tikai savus sasniegumus vai pašsajūtu, bet arī to, kam veltām savu dārgāko un neatgriežamāko resursu – laiku. Esmu inženieris, cilvēks, kuram sirdij tuva loģika un skaidrība, taču attiecībās ar tuviniekiem šī loģika bieži vien ir piekāpusies tam, ko mēs mēdzam dēvēt par “pienākumu” vai “pieklājību”.
Līdz pat savai piecdesmitajai dzimšanas dienai es biju tas cilvēks, uz kuru varēja paļauties – es biju regulārs viesis teju katrā radu un paziņu jubilejā. Brālēni, tantes, kaimiņi un bijušie kolēģi – viss gāja kā pēc stingri nosprausta grafika. Tikko bija norimuši tosti un pateicības vārdi pie tēvoča Jura, kad telefonā jau parādījās nākamais ielūgums uz kārtējo balli kādā tālākā pilsētā vai lauku sētā. Es braucu, smaidīju un dāvināju, līdz kādu rītu sapratu, ka šajā skrējienā esmu pazaudējis kaut ko ļoti būtisku.
Kad “tā vajag” vairs nešķiet pietiekams iemesls
Jaunībā šķiet, ka katra liela jubileja ir notikums, kas jānosvin ar vērienu. Tas ir laiks priekam, skaļai mūzikai un sen neredzētu cilvēku satikšanai. Taču, gadiem ejot, skatījums uz šīm svinībām neizbēgami mainās. Tu sāc pamanīt, ka arvien biežāk šajos pasākumos jūties nevis kā gaidīts draugs, bet gan kā neliela skrūvīte lielā, trokšņainā mehānismā.
Es pieķēru sevi pie domas: vai es tiešām vēlos mērot tālo ceļu, sēdēt pie pārpildīta galda un dāvināt dāvanas, kas bieži vien ir pirktas steigā, tikai tāpēc, ka “tā ir pieņemts”? Īstas, sirsnīgas līdzdalības un patiesas intereses par otru cilvēku šajos lielajos pasākumos kļuva arvien mazāk. Sapratu, ka, ja manī nav patiesas, iekšējas vēlmes būt klāt, tad mana klātbūtne nevienam nesniedz īstu prieku.
Sarunas, kurās pazūd dvēsele
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es nolēmu spert šo soli, bija vēlme pēc dziļuma. Pie lieliem svētku galdiem vārdi parasti plūst straumēm, bet tajos reti izdodas atrast ko tādu, kas patiešām sasilda sirdi. Sarunas bieži vien grozās ap sadzīviskām tēmām: kur lētāk nopirkt stādus, kurš atkal kaut ko nav izdarījis pareizi vai kādas ir jaunākās cenas veikalos.
Spilgti atceros kādas radinieces jubileju, kurā pusi vakara pavadījām, apspriežot kaimiņu dārza žogus un karstākās debates par to, vai rasolam klāt ir jāliek ābols vai tomēr nē. Visu šo laiku manā galvā skanēja klusa doma: “Mēs taču varētu parunāt par to, kā mums patiešām klājas. Par to, ko mēs jūtam, par ko sapņojam šajā vecumā un kādus dzīves dārgumus esam sakrājuši.” Taču lielās kompānijās šādas tēmas bieži vien šķiet neērtas. Šis sarunu virspusējums nogurdina daudz vairāk nekā pats pasākuma troksnis.
Miers kā vislielākā vērtība
Pieaugot mēs kļūstam uzņēmīgāki pret apkārtējo vidi. Tas nav vājums, bet gan pašcieņa. Lielie burziņi ar skaļu mūziku, daudziem cilvēkiem un nebeidzamo kņadu prasa milzīgu enerģiju. Es pamanīju, ka pēc šādām “svinībām” man ir vajadzīgas divas dienas, lai vienkārši atgūtos un atgrieztos savā līdzsvarā. Prieka vietā sirdī palika dīvains tukšums.
Vienā brīdī es izlēmu – mans miers ir dārgāks par sabiedrības gaidām. Tas nav stāsts par to, ka es vairs nemīlu savus radus, bet gan par to, ka es mīlu savu iekšējo harmoniju. Es izvēlējos tērēt savus vakarus tur, kur es jūtos mierīgi, nevis tur, kur man jātēlo jautrība, kad iekšēji gribas vienkārši paklusēt.
Kvalitāte pāri kvantitātei
Protams, atteikšanās no masveida jubilejām nenozīmē vientulību. Gluži pretēji – manas attiecības ar tuviniekiem ir kļuvušas kvalitatīvākas. Tagad es dodu priekšroku tikšanās reizēm “aci pret aci”. Tā var būt tēja pie virtuves galda, kopīga pastaiga pa mežu vai vienkārša pasēdēšana dārzā. Tajos brīžos mēs patiešām runājam. Mēs dzirdam viens otru.
Ziniet, dzīve no tā nav kļuvusi sliktāka. Gluži pretēji – ir pazudusi šī nedaudz nogurdinošā “vajag” sajūta, un tās vietā ir nācis miers. Es vairs neizjūtu vainas apziņu, kad pieklājīgi atsaku kārtējam lielajam ielūgumam, jo esmu iemācījies būt godīgs pret sevi un citiem.
Iemācīties pateikt “nē” tam, kas nesniedz gandarījumu, ir viena no vērtīgākajām mācībām, ko man snieguši šie gadi. Es izvēlējos klusumu, patiesas sarunas un laiku, ko veltu tam, kas patiešām ir sirdij tuvs. Un, ticiet man, tā ir viena no labākajām dāvanām, ko varam sev pasniegt nobriedušā vecumā – tiesības izvēlēties savu ceļu un savu mieru.
